Nedēļas laikā nra.lv apmeklēja piecas ātrās ēdināšanas iestādes un kafejnīcas, lai pārliecinātos par divām lietām: vai slimību sezona ir ietekmējusi pašu ēdinātāju attieksmi pret tīrību un vai pusdienotāji ņem vērā mediķu ieteikumus mazgāt rokas. Diemžēl, nedz uz pirmo, nedz uz otro jautājumu nra.lv eksperimenta gaitā netika gūta apstiprinoša atbilde. Lai gan mediķi nenogurdināmi atgādina, ka viena no drošākajām iespējām sevi pasargāt no vīrusiem ir elementāra roku mazgāšana, pat straujā hepatīta un gripas izplatīšanās nav mainījusi cilvēku domāšanau. Nra.lv novērojumi nepārprotami apliecina — tikai retais pirms sēšanās pie pusdienu galda atceras nomazgāt rokas. Ar tām pašām rokām, kas pirms dažām minūtēm aizskārušas sabiedriskā transporta rokturus, naudu, veikalu plauktus, cilvēki ēd hamburgerus, kebabus un kartupeļus, kuru ātrās ēdināšanas iestāžu fasējums paģēr ēst „pa tiešo”ar rokām.

Tiesa, otra atziņa, šķiet, ir vēl daudz nepatīkamāka: neviena no tām sabiedriskās ēdināšanas iestādēm, kurās paviesojās nra.lv, neuzskata par nepieciešamu vīrusu laikā kaut kā īpaši pasargāt savus klientus. Lai gan klīst nostāsti, ka vienā otrā Rīgas kafejnīcā galdi tiekot dezinficēti ar īpašu šķidrumu, nra.lv neko tādu nemanīja. Visās iestādēs galdi tika labākajā gadījumā noslaucīti ar mitru lupatu, kas pirms tam pabijusi arī uz paplātēm, krēsliem, pat trepju margām un miskastes vākiem. Dažās sabiedriskās ēdināšanas iestādēs ar vienu un to pašu lupatu tika slaucīti galdi, naži un arī uzkopjošā personāla rokas.

Eksperimenta būtība

Par pētījuma vidi tika izraudzītas vidējā līmeņa ēstuves, kuru draudzīgās cenas piesaista lielu apmeklētāju skaitu. Katrā no kafejnīcām tika pavadīta stunda, vērojot pusdienotāju došanos mazgāt rokas un to, kā, ar ko un cik bieži apkalpojošais personāls slauka galdu.

Pusdienošanas zona iepirkšanās centrā Olimpia

Bez liekulības nākas atzīt, ka Olimpijā mīl tīrību. Stundas laikā, kamēr šo vietu „inspicēja” nra.lv, trauku novācēja raitā solī apstaigāja teju katru no aptuveni 50 galdiņiem, lai novāktu uz tiem esošos atkritumus, ēdiena paliekas un noslaucītu galda virsmas. Lai gan netīro trauku un hamburgeru iepakojumu, ko stundas laikā spēja „saražot” piecu „ēdinātavu” klienti, bija tiešām daudz, līdztekus galdu apkopei trauku novācēja ik pēc dažām minūtēm paguva ķerties klāt arī slotai, lai aizslaucītu zemē nokritušo ēdienu. Tik tālu par labajām lietām…

Savukārt, kas attiecas uz nepatīkamajām atziņām, tad galvenā no tām — līdzās pusdienu zonai nav tualetes, kur ēdnīcu apmeklētāji varētu nomazgāt rokas. Pēc divu pārdevēju aptaujāšanas un ilgas riņķošanas, man tualeti izdevās atrast tikai otrā tirdzniecības centra galā. Otra nepatīkamā atziņa — lupata, ar kuru tika slaucīti galdi, mazgāšanas līdzekļus un pat siltu ūdeni nebija redzējusi vismaz stundu jeb visu to laiku, kuru nra.lv novēroja apkopēju. Un, lai gan ļoti gribētos ticēt, ka pēc stundas šī lupata beidzot nonāca verdošā bļodā, intuīcija tomēr saka pretējo.

Tāpat nākas atzīt, ka ar vienu un to pašu lupatu uzcītīgā apkopēja slaucīja gan galdus, gan trepju margas, gan krēslus.

Uzmanīgi vērojot pusdienotājus, kopaina veidojās vēl jo nepatīkamāka — kāds klepo, kāds šķauda, kādam daļa ēdiena nejauši no mutes izkrīt uz galda… Un visa šī buķete mirklī nonāk uz apkopējas lupatas.

Lai pārliecinātos, ka redze mani neviļ un ka neesmu palaidusi garām kādu revolucionāru mazgāšanas līdzekli, es — kamēr apkopēja, atstājusi savus darba rīkus uz ratiņiem, iegāja palīgtelpās — riskēju universālo lupatu pārbaudīt „ uz tausti”. Nē, nekā tāda, kas liecinātu par dezinfekcijas līdzekļiem uz šīs lupatas nebija— slapja, taukaina, vēsa, bez mazākajām mazgāšanas līdzekļu pazīmēm.

Kafejnīca Sala, Stacijas laukumā

Rīgas Centrālā stacija ir vieta, kur pulcējas liels cilvēku skaits un ir pašsaprotami, ka daļa šo cilvēku vēlas ieturēt ātru maltīti.

Kafejnīca „Sala”, kas atrodas stacijas kompleksā, par klientu trūkumu nevar sūdzēties — cilvēki iet un nāk, kāds dzer kafiju, kāds mielojas ar smalkmaizītēm, ik pēc piecām, desmit minūtēm vienu pusdienotāju pie galdiņa nomaina nākamais. Starp aptuveni divdesmit galdiņiem steidzīgi rosās apkopēja, kurai ik pa laiciņam piebiedrojas arī trauku mazgātāja. Abas sievietes ar gadu gaitā izstrādātu precizitāti un ātrumu nes projām traukus, slauka galdus, loka salvetes. Izskatās cerīgi, pie sevis nospriežu, un izlemju pabrokastot. Kad esmu tikusi pie šķīvja ar kartupeļiem un salātiem, pēkšņi atceros, ka pirms ēšanas tomēr būtu jānomazgā rokas un sāku meklēt labierīcības. Taču oficiante man paziņo, ka šeit tualetes nav un es varot vienīgi iet uz stacijas maksas labierīcībām. Turklāt man tas tika paziņots tādā tonī, ka noprotu — jautājums „kur var nomazgāt rokas” šeit netiek izteikts bieži.

Atradusi brīvu galdiņu, noslauku rokas ar mitro salveti un sāku gaidīt kādu, kurš šo vietu atbrīvos no netīrajiem traukiem. Gaidīt nākas samērā ilgi, jo cilvēku pilnajā kafejnīcā trauku novācējai ir tiešām daudz darba. Tiesa, kad sieviete beidzot novāc manu galdiņu, saprotu, ka nebija vērts gaidīt: novācēja ir bruņojusies ar lupatu, kas uz galda virsmas atstāj treknas, slapjas švīkas, bet tas, savukārt, apetīti nemaz neveicina. Tiesa, mirkli pavērojusi kafejnīcā notiekošo, saprotu, ka, „mitrā uzkope” ir bijusi īpaša „ekstra” — trauku mazgātāja aiznes vienīgi netīros šķīvjus, galdus nemaz nenoslaukot, savukārt trauku novācēja galdus slauka pēc iedvesmas — vienu noslauka, trīs nenoslauka…

Taču visnepatīkamākās izjūtas mani pārņēma tad, kad novēroju kā ar galda lupatu tiek slaucītas arī paplātes — gan no iekšpuses, gan no ārpuses —, bet jau pēc mirkļa trauku novācēja šajā pašā „daudzpieredzējušajā” lupatā apslauka arī vairākus nažus un dakšas.

Avots: NRA.LV.

Kā atzina Kapsētu pārvaldes priekšnieks Vilnis Bisenieks, lai sakoptu kapus ir nepieciešami ievērojami līdzekļi – līdz pat sešiem miljoniem latu. Pašu nozīmīgāko darbu veikšanai pilsētas centra kapsētās vien Rīgas domei būtu nepieciešami 1,5 miljoni latu.

Deputāti 26.novembrī nolēma doties izbraukuma sēdē uz Kapsētu pārvaldi un vairākām kapsētām, lai iepazītos ar reālo situāciju.